PIE PAGASTA TIESAS

Audioieraksta ilgums 1h 27min

Apsīšu Jēkabs ir viens no latviešu prozas veidotājiem 19. gs. otrajā pusē, kura stāstos risinātas nozīmīgas morālas un ētiskas problēmas. Viņa darbiem raksturīga reālistiska izteiksme, tajos detalizēti aprakstīta sadzīves vide, pievērsta uzmanība psiholoģiskajiem raksturojumiem un poētiski tēlota Latvijas daba.
Stāstā “Pie pagasta tiesas” iztirzāts jau citos darbos skartais pazudušā dēla motīvs, kura rakstura veidošanās cēloņi meklējami gan nepareizā audzināšanā, gan nelabvēlīgā apkārtējo ietekmē. Sižeta centrā ir atraitne Made, kura centusies vīra atstāto mantojumu saglabāt dēlam Pēterim, taču pēdējais to negodprātīgi piesavinājies, atstādams māti un viņas māsasvīru Jēkabu galējā trūkumā. Pēc mātes nāves Pēteris rūgti nožēlo savu vainu un agrāko neieinteresētību mātes liktenī. Satīriski raksturoti pagasta tiesas pārstāvji, priekšsēdētājs Blāķis, piesēdētājs Stabule un skrīveris Klucis, kas izmanto savu stāvokli savtīgās interesēs.

Kalnačs B. “Pie pagasta tiesas”.
Nacionālā enciklopēdija.

enciklopedija.lv